Šajā rakstā jums būs iespēja uzzināt Lielvārdes pamatskolas vēstures un sociālo zinību skolotājas Ilzes Veidemanes-Kalniņas pieredzi, kā viņa izmainīja veidu, kā sniegt skolēniem atgriezenisko saiti. Kāpēc tādas izmaiņas? Kādi ir lielākie izaicinājumi? Kā tie tiek risināti un kā tos risināt palīdz MI?
Ikviens skolotājs noteikti atpazīst situāciju, kad cītīgi esi rakstījis individuālus, personificētus komentārus uz skolēna formatīvā darba. Un kāds ir skolēna pirmais jautājums brīdī, kad darbs tiek nodots viņam? Vai viņš jautā: “Kādas ir manas kļūdas? Kā es tās varu izlabot?” Nē, viņš vispirms pajautā: “Un kur procenti?” Vai spējat iedomāties, kas ir nākamā lieta, par ko skolēns izrāda interesi? Viņš grib zināt, cik procentu ir viņa blakussēdētājam! No tā skolēns izdara secinājumu, vai par saņemto vērtējumu būt priecīgam vai ne tik ļoti. Un vairākumā gadījumu ar šo arī aprobežojas skolēna interese par savu darbu.
Vai arī situācija, kad skolotājs, izlabojis formatīvā vērtējuma darbus un tos atdevis skolēniem, nosvīdušu muguru kopsavelk tipiskās kļūdas, lielākos izaicinājumus un vēl vairāk, aicina skolēnus paņemt citas krāsas rakstāmo un papildināt savas atbildes. Tas viss taču būs kontroldarbā un skolēniem tik vien jādara, kā jāklausās un mazliet jāpapildina! Bet ko tajā laikā dara skolēni? Ne jau nu cītīgi papildina! Kāds skatās ārā pa logu,vērojot, kā sārtojas lapas, kāds risina savas attiecību lietas. Katrā ziņā – tā ļoti viņi neklausās.
Nē, es negribu teikt, ka tas viss ir bezjēdzīgi, jo vienmēr ir daži skolēni, parasti pirmajos solos sēdošie, kas sadzird skolotāju un vēlāk kaut ko arī savā darbā uzlabo. Tomēr man kā skolotājam, kad atdodu skolēniem formatīvo darbu, ir svarīgi, lai nevis daži skolēni kaut ko uzlabo, bet KATRS skolēns saprot, kur viņš ir kļūdījies, un KATRS skolēns pieliek pūles, lai nokļūtu par soli tuvāk rezultātam.
Mēs visi kā skolotāji vēlamies, lai skolēni piedzīvo izaugsmi. Bet dabā tā ir iekārtots, ka mēs visi, un īpaši jau skolēni, izvēlamies uzturēties savā komforta zonā. Tā ir vieta, kur ir labi, ērti, kur nav jāpiepūlas, jāiedziļinās. Taču izaugsme notiek tikai tad, kad skolēns sper mazu soli ārpus komforta zonas. Citādi izaugsme nav iespējama.
Skolotājs, sniedzot skolēniem atgriezenisko saiti, sagaida, ka skolēni piedzīvos izaugsmi, diemžēl viņi to nepiedzīvo, jo, kamēr skolotājs pūlas un cenšas, skolēns turpina atrasties savā komforta zonā. Tieši šis apstāklis bija viens no iemesliem, kādēļ es mainīju veidu, kā sniegt skolēniem atgriezenisko saiti. Es vienā brīdī sapratu, ka svarīgāks ir nevis pats darbs vai procenti, bet – KAS NOTIEK PĒC TAM, kad darbs ir nonācis atpakaļ pie skolēna. Tāpēc es izmainīju 3 lietas:
- uz formatīvajiem darbiem es vairs nenorādu vērtējumu. Esmu to ievadījusi e-klasē un publicēju to tikai pēc tam, kad skolēni ir iepazinušies ar darbu un kļūdām;
- pēc tam, kad skolēni ir saņēmuši savu darbu, es ieplānoju laiku, lai skolēni paši kaut ko darītu ar saņemtajiem darbiem;
- Es nenorādu konkrēti uz kļūdām, bet skolēni saņem uzdevumu, kas ir vērsts uz to, lai veicinātu viņu iesaisti un domāšanu.
Pielikumā ir dažas metodes, kā to var darīt.
Kopš ievēroju šos trīs principus atgriezeniskās saites došanā, esmu saskārusies ar vairākiem izaicinājumiem. Zemāk tie ir uzskaitīti un piedāvāti arī risinājumi:
- Plānot AS, kas rosina skolēnos domāšanu, aizņem laiku. Proti, man ir jāpadomā, kādā veidā konkrētajā situācijā es organizēšu AS, kas rosinās skolēnus uz iesaisti. Šeit man labi palīdz idejas, kas ir apkopotas ?? grāmatā, vai arī es šo jautājumu uzdodu mākslīgajam intelektam. Es strādāju ar ChatGPT, bet tikpat labi var izmantot Gemini vai kādu citu MI rīku. Lai saņemtā atbilde būtu iespējami noderīgāka, uzdodot jautājumu MI, ir svarīgi dod kontekstu – ko, kāpēc, kurai klasei man vajag, cik ilgi es plānoju atvēlēt laiku šai aktivitātei. Parasti lūdzu 2 līdz 3 pašus efektīvākos veidus.
- Saņemot to pašu darbu atpakaļ, skolēniem bieži vien ir sarežģīti izdomāt vairāk. Viņš jau ir izdomājis un uzrakstījis visu, ko var. Tāpēc šādā situācijā palīdz, ja skolēnam pašam savs darbs ir jāizvērtē un jāuzlabo, pamatojoties uz snieguma līmeņa aprakstu vai veiksmes kritērijiem. Arī te var palīdzēt MI, ar kura palīdzību var sagatavot gan snieguma līmeņa aprakstu, gan čeklisti, kas veicamo darbu sadala soļos, pēc kuriem skolēns var pārbaudīt saprast, kur ir apstājies un kas jādara tālāk.
- Šādā veidā sniedzot AS, sliktākais, kas var notikt, ir atļaut veidoties situācijai, kad daži skolēni jau ir pabeiguši, bet daži vēl nav sākuši pildīt uzdevumu. Ja skolotājam plāna nav, tad skolēniem vienmēr tāds būs! Lai nepieļautu šādu situāciju, atgriezeniskās saites uzdevumus nepieciešams diferencēt. Daļa šo laiku var veltīt, lai sagatavotu atgādni, savukārt citi var veikt līdzīgus uzdevumus, kas nostiprina prasmes un nepieciešamās zināšanas. Arī te palīdzošs ir MI, kam var precīzi izklāstīt iespējamo situāciju un lūgt sagatavot dažādu līmeņu uzdevumus.
- Teorētiski es zinu, ka labas stundas struktūra ir veidota, pamatojoties uz R. Gaņjē deviņiem mācību notikumiem efektīvai stundai, bet praktiski reizēm sanāk, ka mēs esam stundu veltījuši tam pašam uzdevumam. Tas nozīmē, ka nobrūk stundas struktūra un arī vielas apguve uz priekšu iet lēnāk. Šeit es izlīdzos ar mājas darbiem un ilgtermiņā domāju, ka, tiklīdz skolēni pieradīs pie šāda veida AS, process virzīsies ātrāk.
Lai gan varētu šķist, ka ir gana daudz izaicinājumu, tomēr šim veidam, kā tiek sniegta AS, ir divi ļoti lieli plusi:
- Brīdī, kad atdodu darbus, es varu ieraudzīt katru bērnu. Es zinu, kuri nav iesaistījušies stundā, kad bija jālasa teksts, kuri nav izpildījuši mājas darbu, kuriem nav izpratnes, kā veidot atbildi uz sarežģītākiem jautājumiem. Tajā brīdī katrs skolēns ir spiests atgriezties vietā, kur kaut kas nogājis greizi. Tas nozīmē, kas VISIEM skolēniem tiek piedāvāts konkrēts un individuāls uzdevums, kas liek spert soli ārpus komforta zonas – tieši no tās vietas, kur viņš tajā brīdī atrodas.
- Lai gan intuitīvi ir sajūta, ka stundās vairāk vajadzētu iedziļināties dažādots tēmas aspektos, tomēr desmitiem gadu ilgi izglītības pētījumi rāda, ka, mazāk mācot un vairāk sniedzot atgriezenisko saiti, ir iespējams panākt labāku mācīšanos. (sk. Bransford, Brown, & Cocking, 2000; Hattie, 2008; Marzano, Pickering, & Pollock, 2001).